Tas nebija parasts negaiss. Kad jau likās, ka Pērkons visu pateicis, naktī ne viens vien valmierietis pārbiedēts uztrūkās gultā sēdus, jo tieši virs galvas pēkšņi gaisu pāršķēla spalgs Pērkona pātagas plīkšķis, kam sekoja apdullinoši dārdi, kas tricināja logu rūtis, strinkšķināja bufetē glāzes un izdrebināja visu, kas virs un zem zemes.
Ir jau gan daudzreiz pierādījies, ka viss šķietami pirmreizīgais ir tikai labi aizmirstais, bet es nevaru atcerēties savā mūžā tik ilgstošu un niknu negaisu.