Ikvienos kārtīgos latvju svētkos ir gluži neiespējami izvairīties no sagatavošanās laika nervozitātes, kas savīta ar sakāpinātām gaidām. Patiesībā droši vien tā ir pavisam neizbēgama, turklāt pat vajadzīga prelūdija, lai mūs sapurinātu, «piešķiltu dzirksti» darboties gribai, kā arī piešķirtu pašam dižajam notikumam ļoti vērtīgu niansi. Tas atnes atvieglojuma radītas eiforijas saldmi. Tāpēc valsts simtgadei pilnīgi piedien 12 mēnešu ilga pirmssvētku «mandrāža».
Droši vien mēs sāksim bažīties par to, vai vispār pagūsim, man tautiskos poētismos runājot, līdz valsts simtgadei apkopt visas sētas un laidarus. Tāpat izpļaut grāvmalas vai — kā gan bez tā! — dažādās kūtīs sakrāto izgrābt un ieart dziļi tīrumos, lai bagātākas ražas nākotnē. Vai laikus noaudīsim visus svinību galdautus? Vai dižtortei biskvīts nesaplaks? Vai sataisīsim pietiekami daudz solu, lai katram tautietim un zeltenei atrastos vieta pie lielo godību galda?