Tautas prioritātes: spēt pārlaist šo ziemu, sevi pilnībā neizputinot; saglabāt lietpratīgu, rīcībspējīgu un cilvēcību nezaudējušu veselības aprūpi; laist bērnus skolās, kas tiešām jauniešus spēj sagatavot dzīvei. Protams, vajadzīga arī drošība – ne tikai uz valsts robežām, arī pilsētu ielās un nomaļās lauku sētās. No Krišjāņa Kariņa, Māra Kučinska, Uģa Mitrevica un citiem valdības tapinātājiem neko īsti par to nedzird. Kungi atkal zirdziņā, kungiem savas spēlītes… Nācija, pie kuras lodziņa tika klauvēts, lūdzot tās labvēlību, lai nu stāv pie ratiem!
Maskas ir kritušas, klaji atgādinot 13. Saeimas vīzdegunības gadus. Netiek pat slēpts, ka veselības aprūpes sistēma un tās ministra portfelis ir «karstais kartupelis», kam neviens no trijiem partneriem negrib skarties klāt. Ne tikai pati nozare ir bezgala ķēpīga (kā man stāstīts, Ilzes Viņķeles un Daniela Pavļuta ministrēšana – šķiet, cerot, ka «kovids visu norakstīs» – to esot tikai degradējusi).