Mums jau Tramps bija

«Mūsu» kandidāts ir Hilarija Klintone — pēc tam, kad Donalds Tramps piesolīja nesūtīt amerikāņu militāro palīdzību tādām NATO dalībvalstīm, kas pašas skopojas aizsardzības izdevumos. Ja līdz Amerikas «pāķiem», tās agrārajai vidienei, aizkļūtu ziņas par svētām dusmām, ko Baltijas valstu politiķos ir aizdevusi šāda bezkaunība, tas tur tikai vairotu atbalstu republikāņu kandidātam. Kuram patīk, ja nodokļu naudu, ko varētu izmaksāt subsīdijās pašmāju labības audzētājiem, tava valdība tērēs nīkulīgiem, bet badīgiem «sabiedrotajiem»?
Nesen šķita, ka Klintone nav apturama. Taču nedrīkst aizmirst «Brexit» mācību: nācija labprāt izmantos izdevību «iešaut sev kājā», lai parādītu pigu politiķiem, kuri iedomājās ganām to kā aitu baru. «Vienkāršās tautas» un politiskās elites pilnīgā atsvešināšanās sevi apliecina arī ASV. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vidusmēra amerikāņus (nevis TV ziņās atrādītos partiju aktīvistus, kuri gavilē un vicina plakātus priekšvēlēšanu mītiņos) balsot motivē galvenokārt «mazākā ļaunuma princips»: sakost zobus un izdarīt draņķīgu izvēli, lai nepieļautu, ka vara tiek, viņuprāt, vēl draņķīgākam kandidātam.
Kādam šķiet, ka plātīgs un rupjš brunču mednieks un nodokļu nemaksātājs tomēr ir krietni saprātīgāka izvēle nekā liekulīga, iedomīga, klaji varas un naudas kāra «ragnese» (turklāt ar vāju veselību un cienījamā vecumā*). Citiem, protams, šķiet, pilnīgi otrādi. Vēl daudziem — «lai mēris nāk pār jūsu abiem namiem»..