Sociologs secināja: ja uzticēšanās līmenis valdībai ir zems, tad, iespējams, cilvēki valsts izpildvaru uztver kā sev svešu un naidīgu: labāk, ka tādas nemaz nav… (Piebildīšu no sevis: jo īpaši tāpēc, ka strādājošo maciņos gluži vējš nesvilpo un arī nekādas bailes no melnās dienas vairs tautā nejūt!) Ej nu sazini, cik nopietni domāts ir Arņa vērtējums šādai Latvijas sabiedriskās domas nestandarta reakcijai uz XIII Saeimas politisko impotenci. Vai tikai aiz zelta brillīšu spodrajiem okulāriem neslēpās smieklu velniņi?
Tikmēr tagad sabiedrības garastāvoklis jau ir neizbēgami apmetis kūleni, nostādot mūsu pilsoniskās izjūtas ierastajā vietā – nācijas «emocionālā barometra» mērījumi uzrāda, ka mēneša laikā cilvēkos optimisms ir krietni padilis, noskaņojuma rezultātam atgriežoties pat pērnā decembra līmenī. Te atkal noteicoša nozīme bijusi valdības neizveidei. Galu galā – jebkuri kumēdiņi, kas pārmērīgi ieilgst, ātri vien nokaitina publiku.
Katrā ziņā paši valdības veidotāji – ar savām lepnības pārpilnajām runām, ar totālo nespēju, pat negribu meklēt sev sabiedrotos – turpina lekni mēslot augsni, kurā cilvēku prātos sazelt pilnīgi pelnītām dusmām. Daudzi joprojām ir aklas augstprātības pārņemti, ka nemaz neredz, kā šī «pauzes izturēšana» sagrauž sabiedrībā jebkādu respektu pret viņiem.