Tas man ienāca prātā, lasot žurnālista Māra Antoneviča interviju («LA»11.01.2017.) ar Eiropas parlamenta deputātu Arti Pabriku. Atbildēs uz žurnālista jautājumiem un norādēm deputāts izplūst tukšvārdībā — par un pret skaidrojumos, pamatojot norišu cēloņsakarības ar subjektīvām sajūtām: «Migrācija ir bijusi vienmēr…»; «…cilvēki meklē vainīgos…»; «…šobrīd mēs atrodamies nevis pārmaiņu priekšā, bet pārmaiņu vidū»; Junkeru kritizēt ir «grūtāk», ja pats tur esi iekšā; «esošā elite nespēj rast sev aizvietotājus», un «Junkers tika ievēlēts kā kompromisa variants».
«Tas pats notiek arī Latvijā. Populisti spēj uzrunāt lielu sabiedrības daļu, bet problēma ir tā, ka viņi nevis piedāvā iet uz priekšu, bet iet atpakaļ — meklē patvērumu vērtībās, kas kādreiz cilvēkiem deva drošības sajūtu, piemēram, nacionālā valstī, izolacionismā vai, piemēram, labklājības valsts modelī, kas vairs nedarbojas. Taču jāsaprot, ka otrreiz tajā pašā upē iekāpt nevar.»