Mani nesamērīgie stereotipi

Kā informē akcijas pārstāvji, pasākumā bēgļi no Sīrijas, Eritrejas un Latvijas stāstīs par bēgļu gaitām, tiks prezentēti pētījuma aģentūras Norstat jaunākie dati par Latvijas iedzīvotāju attieksmi bēgļu jautājumā, kā arī atgādināts par ANO Bēgļu aģentūras mērķi, uzdevumiem un darbību Latvijā.
Ziņots, ka kampaņā piedalīsies pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeita, trimdas latviete Zviedrijā Kristīna Čakste, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes locekle, trimdas latviete Vācijā/ASV Dzintra Bungs un bijušais Eiropas Savienības ierēdnis, žurnālists un literatūras tulks, trimdas latvietis Vācijā un Beļģijā Ojārs Rozītis, kā arī divi Latvijā ieradušies Sīrijas bēgļi un viens bēglis no Eritrejas. Pie tam pasākumu apmeklēs arī ANO Bēgļu aģentūras reģionālās pārstāvniecības Ziemeļeiropā komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis, biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem vadītājs Egīls Grasmanis un Patvēruma meklētāju centra Mucenieki vadītājs Pēteris Grūbe.
Tiktāl viss, kā teikt, šokolādē, ja vien no šī projektā ārā nerēgotos kārtējā āža kāja, proti, nepārprotami centieni izpatikt Briseles, nevis Latvijas iedzīvotāju interesēm.  Ja kādam ir vēlēšanās vilkt paralēles ar Otrā pasaules kara bēgļiem, tad atgādināšu, ka 1945. gadā Latviju pameta ne jau labākas dzīves meklētāji vai kriminālie elementi, bet galvenokārt inteliģence un saimnieciskie darbinieki, kuri nevēlējās atkārtoti piedzīvot 1941. gada sarkano teroru un represijas. Tolaik latvieši patvērumu meklēja un atrada ne nu Sīrijā vai Eritrejā, bet gan Vācijā, Anglijā, Austrālijā, ASV, Kanādā un vēl citviet (Zviedrija, kā zināms, leģionārus atdeva tiesāšanai un sodīšanai Padomju Savienībai), līdz ar to mums nevajadzētu justies vainīgiem par Āfrikas bēgļu sūro likteni — drīzāk jau Eiropas lielvalstīm derētu izanalizēt savu koloniālo politiku līdz pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem un tās izraisītās sekas mūsdienu pasaulē.