Tā arī notiek, jo vietējā sabiedrība turpina ziedot Ukrainā palikušajiem un pie mums atbēgušajiem cilvēkiem, kas Latviju būtībā spiesti uz mēnešiem, bet kas zina, uz cik ilgu laiku vēl, saukt par savām mājām.
«Viņi nemuka no nabadzības, viņi neskrēja ekonomiskus labumus meklēt, viņi bēga no kara,» tas jāatceras ik reizi, kad gribam sākt analizēt, cik valsts viņus atbalsta, cik pašvaldības stutē, cik nodokļu maksātāju naudas tiek pārdalīta, cik saziedotā tiek iztērēts. Šiem cilvēkiem vajag vietu, kur dzīvot, vajag bērniem skolas un bērnudārzus, vajag pabalstus, vajag palīdzēt atrast darbu un iedzīvoties. Viņi bēga un turpina bēgt no kara. Mēs par viņiem neko nezinātu, viņi neko nelūgtu, mums neko nevajadzētu dot, ja nebūtu kara.
Godīgi sakot, es biju palaidusi garām faktu, ka ļoti daudz šajā valsts un pašvaldības atbalstā nosaka skaitlis 90. Bēglim ierodoties, par atskaites punktu tiek ņemti trīs mēneši. Ap Vasaras saulgriežiem ļoti daudziem, kas atbrauca martā, tātad arī lielākajai daļai kara bēgļu, kas savu vietu atrada Valmieras novadā, šīs 90 dienas ar atbalstiem, pabalstiem, bezmaksas ēdināšanu, dzīvesvietas izdevumu segšanu un citu vajadzību finansēšanu vai līdzfinansēšanu būs beigušās. Un sajūta tāda: ukraiņi domāja, ka vasarā noteikti būs mājās, un valsts arī fiksēja kaut kādu īstermiņu, bet izskatās, ka viss būs citādāk.