Ja šis mugurkauls ir stiprs, tad latvietis jebkurā pasaules malā, arī uz vientuļas salas, džungļos, vēl kādu laiku būs latvietis, jo uzreiz nemainās izpratne par lietām, domāšana, pārliecība. Ja ir pamats, kas cilvēkā briedināts kopš bērnības, tas uzreiz neizkūst, mainoties videi, pieaugot labklājībai vai, tieši pretēji, nokļūstot grūtībās. Bieži ir sevi jāpāraug, lai pieņemtu atšķirīgo. Ir atšķirības, kuru dēļ vērts pielāgoties, mugurkaulu liekt, un ir citu tautu, nacionalitāšu, ticību identitāte, kurai nevajadzētu klanīties, kur nu vēl savu pamatu lauzt.
Latviešu tūkstoši, kuri emigrējuši aizpērnajā un pērnajā gadsimtā, to darījuši labprātīgi un piespiedu kārtā, bet dažu gadu laikā savu identitāti negrozīja. To spilgtu varbūt nav izdevies nosargāt, vairākām paaudzēm mainoties, taču vai varat iedomāties, ka kāda senču atvase Brazīlijā vai emigrantu mazmazbērni Vašingtonā, ja viņi vesti pa latvietības taku, teiktu, ka viņi nesvinēs Jāņus, neklausīsies latviešu mūziku, jo ticība to neļauj?