Tikpat labi varēja izziņot, ka zemeslodei atlicis vien pāris dienu, līdz tā neglābjami ies bojā, un prāts tieši tāpat nespētu to aptvert un pieņemt, cilvēki apjukuši mīņātos neziņā, ko nu iesākt un kā tas vispār varēja notikt. 24. februāra vakarā doties pie miera varēja vien tad, kad piekusums bremzēja domas.
Tieši tādā brīdī kaimiņu mājās sākās salūts. Dobjie, neregulārie paukšķi, saprotams, nekādā veidā vairs neasociējās ar svētkiem, un pat gaismas uzplaiksnījumi ziemas tumsu nepadarīja skaistu. Velns vien zina, vai kaimiņi visu dienu bija tik aizņemti ar gatavošanos ballītei, ka nebija laika un daļas gar pasaulīgām lietām, tādām kā karš, vai drīzāk pietrūka veselīgas spriestspējas, bet viņi šāva. Pēc pirmā izbīļa, kad vairāku māju logos parādījās cilvēki, kas satraukti staipīja kaklu, cenšoties saprast, kas ārā notiek, petardes ar jaunu sparu ilustrēja iespējami šausmīgāko varbūtību, ka karš pienācis jau tik tuvu.