Tā nesen kādā publikācijā izskanēja it kā jau ļoti cienījama cilvēka, Saeimas deputāta, Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) līdzpriekšsēdētāja Armanda Krauzes vai izmisuma pilns izsauciens: «Lai cik skarbi tas skanētu, uzskatu, ka Latvijai draud bada gads!»
Piekrītu, ka Krievijas Ukrainā sāktā kara dēļ, ekonomisko sankciju dēļ, pat mūsu valdības ne vienmēr gudrāko lēmumu pieņemšanas dēļ šis gads būs jānodzīvo krietni trūcīgāk, nekā bija cerēts. Ir arī jāsaprot, ka mūsu valsts sniegtais materiālais, arī pietiekami lielais finansiālais atbalsts ukraiņiem viņu cīniņā pret agresiju pamatīgu summu paņem ne tikai no valsts budžeta. Par to ar iespējām no valsts saņemt krietni mazākus pabalstus, kompensācijas reāli maksāsim mēs pilnīgi visi. Tomēr tikai sapratnē, ka mums visiem kara dēļ ir jābūt gataviem sajozt siksnas pat par pāris robiņiem ciešāk, būs ne vien karogotais, dziesmotais un lozungotais, bet tiešām mūsu katra reālais solidārais atbalsts Ukrainai.
Taču gluži kā bada dzeguzei kūkot par badu Latvijā ir pat vairāk nekā pārāk traki! Tā var izteikties vien vai nu latviešu mentalitāti, savstarpējas palīdzēšanas un izdzīvošanas prasmi gauži nezinošs, vai par sevi vien ļoti atgādināt gribošs politiķis. Otro pasaules karu un pēckara gadus pieredzējis un pārdzīvojis, uzdrošinos apgalvot, ka Latvijā arī tad neviens badā nenomira. Ja vien nebija kritis galīgā slinkumā kaut ko darīt. Tādēļ kā vienīgais attaisnojums baidīšanā ar badu ZZS līdzpriekšsēdētājam varētu būt vien tas, ka viņš to izteicis jau pavasarī. Vēl taču daudzi «bada gada» pārdzīvošanai var atrast, paziņām palūgt lauka stūrīti, kurā kaut vai kāpostus un kartupeļus iztikai izaudzēt.