Žurnālista sūtība ir ielīst visur, kur vien likums atļauj, arī ievērot maksimāli daudz no apkārt notiekošā, protams, arī uzsūkt jebkuru derīgu informāciju. Neesmu mūsu cunftē nekāds izņēmums, tāpēc šoreiz padalīšos ar paša redzēto un dzirdēto. Situācijas – no izteikti pareizām līdz pat kuriozām.
Mums vēl tālu līdz austrumnieku līmenim pašaizsardzībā. Te nedomāju iemaņas cīņas mākslās, bet gan rūpes par savu veselību un – šajos apstākļos tas vēl vitāli svarīgāk – kailo dzīvību. TV sižetos no Japānas un Ķīnas pat normālos apstākļos uz ielas var redzēt ne vienu vien cilvēku ar elementāru masku, kas aizsedz muti un degunu, bet Valmierā tā vienkārši uz ielas pa šīm nedēļām šādi ļaudis, kas sevi no iespējamā vīrusa pasargā ar sejas masku, man ceļā trāpījušies, nu, varbūt kāds pusducis. Toties zinu daudzus, kuri šo ekipējumu lieto retajās veikalu apmeklējumu reizēs. Un pareizi vien dara – vispirms mums katram jārūpējas par sevi. Pilnīgi droši varu teikt, ka tik bieži mazgājis rokas, kā to daru šajā laikā, iepriekš neesmu nekad dzīvē! Starp citu, kaut kur dzirdēju runas par roku mazgāšanas prasībām un iedzīvotāju vēlmi ekonomēt ūdeni… Mīļie, šis nu laikam nav īstais brīdis to darīt!
Pandēmijas laikā televīzijā bija sižets par īpašu, durvju rokturim pieskrūvējamu āķi, ar kura palīdzību durvju kliņķi var nospiest nevis ar plaukstu, bet gan ar rokas apakšdelmu. Roka paliek tīra! Šādu plastmasas izpalīgu, kas gan jau arī tagad šur un tur top ar 3D printera palīdzību, praksē pagaidām Valmierā esmu redzējis tikai vienā vietā – pie firmas EchoTech biroja durvīm. Loģiski, jo tieši tur puiši 3D izpildījumā printē sastāvdaļas un komplektē patiešām kvalitatīvos sejas aizsargvairogus, ar kuriem apgādāti visi cīņā ar pandēmiju iesaistītie dienesti Valmierā, vispirms jau mediķi Vidzemes slimnīcā.
Diez vai mēs reizēm apjaušam, cik patiesībā trausla šajā pandēmijas laikā ir viena otra situācija mūsu ikdienā. No ražīga darba un pat samērā komfortablas kolēģu rosības vienā otrā uzņēmumā, cehā vai birojā līdz neplānotai divu nedēļu pauzei tikai tāpēc vien, ka kaut kur būs izsprucis pie kāda kaut viens naidīgs Covid-19 bacilis, ir tikai viena inficēta līdzcilvēka šķaudiena tiesa… Par to aizdomājos, kad sestdien pēc ilgāka pārtraukuma tomēr nācās iegriezties lielveikalā Depo. Loģiski, ka šeit no aprites – pašu pircēju drošības labad – izņemti plastmasas iepirkumu groziņi, arī viss personāls attiecīgi ekipēts, taču nevienam no simta un vairāk vienlaikus veikalā esošajiem pircējiem taču nav uz pieres rakstīts – no kurienes viņš un ar kādu pievienoto infekciozo vērtību Valmierā ieradies… Risks patiesībā sanāk liels. Viņnedēļ, kad pabiju pietiekami lielā būvobjektā, kur raiti strādāja kāds desmits jaunu puišu un vīru spēka gados, ar darbu vadītāju aprunājos par objekta beigu termiņu. To nosaucot, viņš piebilda – tad, ja ne es, ne arī kāds no manas brigādes nebūs saķēris vīrusu, pretējā gadījumā mierā uz karantīnas laiku būs visa brigāde… Tfu, tfu, tfu – jāpiesit pie koka!
Un epiloga vietā – paradoksāla situācija no redakcijas ikdienas. Liesma jau kādu laiku paziņojusi, ka sludinājumus laikrakstā pieņems tikai attālināti. Skarbi, taču uz mums, redakcijas darbiniekiem, jebkurā amatā darot savu ikdienas darāmo, attiecas tieši tas pats, ko man teica darbu vadītājs par sevi un savu brigādi. Jo arī viņi taču ikdienā cits ar citu komunicē! Tieši tāpat to darām mēs – žurnālisti un pārējie redakcijas ļaudis. Tad nu vienā dienā pa durvīm tomēr iesprukusi kāda kundze cienījamos gados ar svarīgas publikācijas vajadzību. Uz pamatotu izbrīnu par attālinātas darbības principa pārkāpšanu un ieteikumu, ka visu vajadzīgo taču gan jau būtu paveicis ar datoru kāds no kundzei pazīstamiem jauniem cilvēkiem, viešņa pārsteigti atteikusi: Kā, es taču tagad pie viņiem nevaru iet, nedrīkst! Protams, laukā dzīta viņa netika, viss tika nokārtots veidā, kā tas reklāmas daļā bija ierasts līdz ārkārtas stāvokļa izsludināšanai. Taču par kundzes loģiku atliek vien pabrīnīties.