Komforta zona

Visas labas lietas esot trīs. Tāpēc arī es šoreiz par trim komforta zonām. Pirmā – no paša augstākā plaukta, par Valsts prezidenta komforta zonu. Egils Levits Rīgas pilī nav ieradies no skolotāja aldziņas mazpilsētā vai kāda pusdzīva padomju laika sadzīves pakalpojumu kombināta galvenā kabineta, toties ar īsto uzvārdu rados, mūsu valsts jaunākā iesaukuma pirmais vīrs pēc tuvākiem un tālākiem labi apmaksātiem amatiem ieradies Rīgā tieši no Briseles! Pieradis pie Rietumiem atbilstoša servisa ikdienā, tāpēc pilnīgi loģiska ir viņa vēlme tādā palikt arī valstī, kurā iespējas varbūt nav gluži tādas. Bet latvietis, visu latviešu pirmais vīrs pasaulē, taču neies (valsts) nabadzības pēc lepnību zaudēt! Protams, var diskutēt par lepnību un visu pārējo Valsts prezidenta ikdienas aktivitāšu nodrošināšanai, taču atļaušos bilst, ka, manuprāt, tādam pasaules politikas smagsvaram kā Latvijai sen par daudz ir nākamgad valsts budžetā paredzētie 5,67 miljoni eiro Valsts prezidenta kancelejai. Gandrīz piektdaļa – 16,8% – vairāk par šī gada tēriņiem. Nesen Valmierā, klausoties nenoliedzami gudru diplomātu un pieredzējušo politiķi Andri Teikmani, kurš vada Egila Levita kanceleju, pieķēru sevi pie domas, ka tik vieda priekšnieka vadībā Valsts prezidenta kancelejā nudien pietiktu ar pārdesmit (šobrīd 58!?) labi atalgotiem kadriem.