Veiksmīga valdības fiskālā politika ir pilnībā atkarīga no tā, cik lielā mērā cilvēks, kurš ieņem šo ļoti atbildīgo posteni, spēj pakļaut Smilšu ielas gribai visas koalīcijas – ne tikai ministru, bet arī Saeimas deputātu – daudzās un dažādās intereses. Kā saproti, lasītāj, «veiksmīga» nebūt nenozīmē katras ministriju vajadzības – kur nu vēl politiķu iegribu vai sabiedrības prasību – apmierināšanu. Te spēkā ir, kā teiktu «agresortauta», princips dot katrai māsai pa auskaram, lai visi būtu neapmierināti un neviena nozare (patlaban – izņemot valsts drošību) netiktu nostādīta uzkrītoši priviliģētā stāvoklī.
Budžeta projektam ir jāsamēro ieplānotie izdevumi ar prognozētiem ieņēmumiem tā, lai iztrūkums nepietuvotos bīstami tuvu 3 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tad finanšu ministram no koalīcijas partiju vadības ir jāpanāk, lai valdības frakciju deputātu par budžetu disciplinēti nobalsotu, lai arī kādi kaķi (novadnieku pārmetumi par cerēta nesaņemšanu) tiem varbūt skrāpētos vēderā.