Jo nenoliedzami lielākajai vīriešu daļai frizētavas apmeklējums saistīts ar elementāru vēlmi apgriezt matus. Reizi mēnesī, varbūt biežāk, varbūt retāk sēsties frizētavas krēslā un ļauties prasmīgām rokām un profesionāli piemērotai tehnikai.
Šīs, atļaušos teikt, cilvēktiesības mums kādu laiku liegtas. Iemesls visnotaļ loģisks – frizētavā, kas, protams, nenoliedzami uzskatāma par sabiedrisku vietu ar lielu un faktiski normālos apstākļos nekontrolētu publikas apriti, patiešām ir lielas iespējas pavisam nejauši sastapt to pašu draņķa kovidu. Tā tas varētu būt, ja viss turpinās tā, kā bija ierasts līdz 2020. gadam. Kā zinām, kopš pērnā gada sākuma visa pasaule dzīvo Covid-19 pandēmijas apstākļos, kad spēkā dažādi ierobežojumi. To lielākajai daļai piekrītu bez ierunām, jo kovidam brīvdienu nav, un gan jau vīruss tepat kaut kur līdzās gaisā plivinās… Kur noteikts to darīt, bez ierunām lietoju sejas masku, mazgāju rokas noteikti biežāk nekā ierasti… Žurnālistam darbs tāds, ka bez kontaktiem ar cilvēkiem īsti neiztikt, tāpēc paldies visiem tiem manis pērn un jau šogad sastaptajiem un uzrunātajiem ļaudīm visdažādākajās vietās, esam izturējušies abpusēji atbildīgi, taču lielākoties runājušies aci pret aci.