Rakstot par labdarības noliktavas brīvprātīgo ikdienu, saudzējot kundzes no kritikas, nelietoju tos citātus, ar kuriem viņas bažījās aizvainot sirsnīgos ziedotājus, tāpēc brīvprātīgo sašutumu, kas bija adresēts nešpetnajiem devējiem, atļaušos paust savās pārdomās.
Kas ir neskaidrs «ziedotājiem»? Ir starp dāsnajiem un labajiem, kas atved kārtīgu, izmazgātu, salocītu, gludinātu apģērbu, tie, kuri domā, ka drīkst savu māju iztīrīt un visu izgāzt pie labdarības noliktavas durvīm.
Tur, «labu darot», tiek atvesti bērnu rati, kas smird pēc petrolejas, tur sanests maisiem padomju gadu drēbju: kaprona kombinē, flaneļa pidžamas, cietie džinsi, lai kāds velk, jo kādam taču vajag… Nu, kam vajag? Bet tas ir nieks, salīdzinot ar tiem «ziedotājiem», kuri domā, ka kādam noderēs sapelējuši mēteļi, nomītas kurpes, kaķu piečurātas vatētās segas un arī, piedodiet, nemazgātas apakšbikses…