Protams, diez vai Vienotības formālais līderis būtu pelnījis «lielākā kretīna» birku. Taču lielāku «dievgosniņu» patlaban Saeimā pārstāvētās partijās tiešām būtu grūti atrast. Ir pavisam klaji redzams, ka citiem politiskajiem spēkiem eirodeputāts rādās esam ideāla figūra tāpēc, ka šķiet viegli iebiedējams, izrīkojams un ap pirkstu tinams. Diez vai šis iespaids ir maldīgs.
Līdz šim Arturs Krišjānis Kariņš ir sevi politikā apliecinājis kā švaks partijas līderis (Jaunais laiks, 2007-2008) un pilnīgi neizteiksmīgs ministrs (ekonomikas, 2004-2006). Briseles/Strasbūras «akvārijā» viņam, pasargātam no savas valsts ikdienas reālijām, sokas krietni labāk – Die’s dod, lai tā arī paliek! Nevajag pārāk daudz nozīmes piešķirt Stikla kalna simbolikas un skaitļa «trīs» maģijai.