Tie, kuri bija ieradušies uz viņa koncertu, protams, bija paļāvības pilni dvēseliskam piedzīvojumam. Pašā koncerta sākumā dzejnieks, citējot kādu savu draugu, retoriski jautāja: «Kalposim vai dziedāsim?» Tātad var vienkārši dziedāt un var dziedāt kalpojot. Sekoja īsta kalpošanas paraugstunda, kurā dažkārt pēc dziesmas beigām zālē valdīja absolūts klusums, ļaujot no emociju pārdedzes atelpoties arī pašam māksliniekam. Viņš kalpoja ar savu dzeju un Dieva dotu talantu. Vai viņa kalpošana ir finansiāli konvertēta? Diemžēl ne. Vai viņš tāpēc pārtrauks kalpot? Esmu droša, ka ne.
Nupat Lielajā ģildē, kur notika Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts, lieki teikt, tas bija neaprakstāmi skaists. Klausoties mūsu mūziķus, kas ir labākie no labākajiem, atcerējos rīta pusē lasīto interviju ar LNSO direktori, kura jau ilgi nopūlas no Kultūras ministrijas izkarot orķestrantiem lielāku atalgojumu, kas šobrīd ir nožēlojami mazs. Orķestris no visas sirds kalpoja mūzikai un klausītājiem, spēlējot pasaules līmenim atbilstošā kvalitātē. Koncerta klausītāju nerimstoši aplausi un sajūsmas izsaucieni, kas vismaz četras reizes lika solistiem nākt uz skatuves un kam abpusējā pateicībā paklanījās arī orķestranti, nemateriālā veidā apliecināja viņu kalpošanas patieso vērtību.