Nav brīnums, ka partiju sarunās pat uzpeldēja anonīma (jo acīmredzami muļķīga un neiespējama – bet vienlaikus nepielūdzami loģiska savā aritmētiskajā vajadzībā) ideja paplašināt prezidija locekļu skaitu no pieciem, kā noteikts Satversmes 16. pantā, līdz septiņiem. No šīs idejas arī rodas dīvainās runas par «pagaidu prezidijiem», kas organizētu likumdošanas darbu, līdz konstitūcija tiktu (sa)grozīta koalīcijas veidošanas ērtībām.
Jaunas valdības izveidei ir vajadzīga vismaz piecu partiju sadarbība. Nedot vienai no tām vietu prezidijā būtu ne tikai koalīcijā uzaicināta partnera publiska pazemošana, bet arī ļoti nopietns apgrūtinājums tā frakcijai veikt savu darbu likumdošanā. (Ne velti līdzšinējās varas partijas prezidija pašu necilāko – 12. Saeimas sekretāra biedra – amatu gluži demonstratīvi dāvāja Ingunas Sudrabas «nekaitīgajai» partijai, nevis jūtami kareivīgākajai Reģionu apvienībai.)