Ielas kaķi

Bijām piedzīvojuši sāpīgo pieredzi, kad iepriekšējais kaķis pazuda, visticamāk, tika nobraukts. Tāpēc nesteidzāmies. Patiesībā bijām nolēmuši, ka kaķi šajā dzīvoklī mums nebūs, jo tas ir par mazu. Pati gan mācījos, gan strādāju, un īsti laika nebija maniem cilvēku draugiem, kur nu vēl rūpēm par kaķi. Tomēr brāļa mājās pieklīda grūsna kaķene.  Piedzima trīs mazi, pūkaini kaķīši. Ilgi šaubījāmies par māju došanu, pagātne tomēr un ikdienas steiga… Bet, tiklīdz ieraudzīju, sirds atmaiga, nosolījos, ka radināšu pie iekštelpām un nekad ārā no dzīvokļa nelaidīšu. Sākums nebija viegls — maz laika, un kaķēns, kurš grib spēlēties. Meklējām dažādus kompromisus, un ik rītu, dodoties uz darbu, stāstīju viņam par briesmīgo pasauli, kas mājo aiz durvīm. Jāatzīst, ka kaķis mani mudināja ņemt pauzes no mācībām pie datora un samazināt laiku, ko pavadu, «lietderīgi sēžot telefonā». Un dzīvojām laimīgi, kad drauga prātā radās doma — varbūt mums vajadzētu otru kaķi?