Taču man liekas, ka tieši svētki ir tie, kad mēs varam būt mēs. Tāpēc tik ļoti negribas oktobrī sarkanbaltsarkanas krūzes veikalā, novembrī Ziemassvētku eglītes, janvārī plīša zaķus un plastmasas sirdis, bet februārī jau sintētiskās olu krāsas. Komercija nomāc gaidīšanas svētkus. Pienāk svētki, un kaut kā tajā ņirboņā ir pazudis prieks.
Taču 1. septembra gaidas ir īpašas. Mēs taču katrs atceramies, vienalga, cik gadu pēc skolas jau pagājuši, kā veikalā izskatījām grāmatu vākus, novelkamās bildītes, kuras uz kura tad līmēt. Kā cilājām jaunus penāļus un pildspalvas: plastmasas un koka. Kā vajadzēja pirkt, bet visbiežāk šūt svētku kārtu, kā mamma gāja dārzā un grieza asteru pušķi…