Jo te ir līdzās cilvēki, ar kuriem šķēršļi tiek pārvarēti, un es varu dzīvot krāsainu dzīvi. Neskatoties uz to, jāatzīst, ka cilvēki ar invaliditāti nereti saskaras ar sabiedrībā valdošiem stereotipiem, diskrimināciju un nevienlīdzīgu attieksmi.
Viena no būtiskām problēmām ir birokrātija. Visa sistēma mūsu valstī ir būvēta tā, ka cilvēkiem ar invaliditāti sevi nepārtraukti ir jāpierāda, lai varētu dzīvot kaut nedaudz labāk. Pieredze rāda, ka tieši no valsts iestādēm un to darbiniekiem ir jūtama lielākā diskriminācija, lai arī tīri teorētiski būtu jānotiek pilnīgi pretēji – atbalstot un palīdzot. Diemžēl dažādas situācijas manas dzīves laikā parāda, ka indivīds neinteresē un ka sistēma nav par cilvēkiem, bet dažādiem klasifikācijas numuriem, kuros ir jāiekļaujas. Realitātē situācija ir skaista tikai uz papīra, bet dzīvē sistēmai pietrūkst lielākas uzraudzības, iesaistītā personāla un iestāžu vadītāju sociāli komunikatīvo prasmju un emocionālās inteliģences līmeņa novērtēšanas, izglītošanas un 21. gadsimtam atbilstošu tendenču pārzināšanas un integrēšanas darbā.