Arī dažiem šo partiju biedriem bija bažas, vai, paejoties kaut pussolīti otrai pretī, jebkurā strīdīgā jautājumā meklējot un atrodot kompromisu, partijas nesāks zaudēt atšķirīgo identitāti. Īpaši domīgi bija vairāki Zaļās partijas skaļāk runājošie, kuri jau tad uzskatīja, ka viņu pieprasītā vides saudzēšana būs grūti savienojama ar Latvijā arvien vairāk ienākošo moderno lauksaimniecību un mežu apjomīgo izstrādi.
Taču gandrīz visas iebildes pieklusināja ZZS kopīgā saraksta iegūtie 12 deputātu mandāti 8. Saeimas vēlēšanās. (Atcerēsimies, ka toreiz it kā ļoti populārais, pat valsts politisko toni diktējošais «Latvijas ceļš» neieguva nevienu.) Kopā būšanu vēl stiprināja jau tūlītēja iekļaušanās Einara Repšes («Jaunais laiks») valdībā ar zemkopības ministra (Mārtiņš Roze), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra (Raimonds Vējonis), labklājības ministres (Dagnija Staķe) portfeļiem. Vēlāk, ja rāmajā ZZS ietekmes akvatorijā no zaļo puses dažas iebildes vēl uzviļņoja un šad tad pat atkal izskanēja prasības par atdalīšanos, dziļāko slāņu viļņošanos prasmīgi noplacināja šīs divsavienības Saeimas frakcijas ilggadējais priekšsēdis Augusts Brigmanis.