Skarbumā spēcīga ir šī ziemas saulgriežu tradīcija. Vieni izmisīgās masās šturmē veikalus. (Nu kā tas var būt, ka garšīgā un lepnā kafija, ar ko gribējās palutināt tēvu, pēkšņi pazuda no it visiem veikalu plauktiem? «Vēl vakar» taču bija, bet, muļķis tāds, atliku pirkumu uz šodienu…) Citi tikpat izmisīgi masu medijos pamāca mūs, dāvandrudža ķertos, tam – un vispār patēriņa kultam! – neļauties, bet gan atslābt un tāpat vien baudīt svētku burvību.
It kā lauvas tiesu no šīs – lampiņās mirdzošās un džingelbeļļos skanošās – burvības nebūtu radījuši tirgotāju, ēdinātāju un karstvīna vārītāju uzstājīgi centieni mums pārdot savu preci…
Tāpat kristīgo konfesiju runasvīri, kā vienmēr, kautri cenšas tautai atgādināt: ne jau cepešos, karstvīnā un briedīšdžemperos ir Pestītāja piedzimšanas svētku būtība. Taču reālistiski domājošas draudzes piedomā par lampiņu virtenēm, lai ļaudis, kas dievnamu apmeklē vienreiz gadā, atrod uz to ceļu.