Cilvēks vai tomēr lopiņš?

Situācija ar atstātajām tukšajām ādiņām, kopš darbojas taromāti un depozīta sistēma, ir krietni vien uzlabojusies. To, ko aiz sevis atstāj tie ikdienas sevis palutinātāji brīvdabā, kuriem laika limits un pašlepnums neļauj aiznest iztukšoto skārdeni vai pudeli līdz taromātam, lielākoties uzcītīgi salasa un realizē šī nelielā biznesa piekopēji, reizē arī veicot nelielu apkārtnes sakopšanas funkciju. Sanāk labi abām pusēm. Taču joprojām nespēju izprast to divkājaino lopiņu – par cilvēkiem īsti viņus nosaukt tomēr nevar – motivāciju, kuriem būtiski ir izšķaidīt tukšo stikla pudeli sabiedriskā vietā. Vai tā būtu betona trotuāra apmale, vai tāda paša materiāla brīvdabas miskaste, vai pat īpaši šai neģēlībai zālē atrasts lielāks akmens – tam nav būtiskas nozīmes.