Ne reizi vien dzirdu apgalvojumu, ka mūs sagandējusi tā padomju laika domāšana, ka 25 gadi ir vāji bērna soļi skaistajā brīvībā. Tomēr ikreiz, kad kāds mēģina iebraukt tikai vienā galējībā, manī pieaug zināms protests. Protests pret nosacījumu kaunēties par savu vēsturi. Pilnīgi neizbēgami, viss, kas bijis «krievu laikos», esot bijis slikts, taču tie ir meli.
Tā bija mana bērnība. Es piedzimu LPSR, un man ar politiskajām ideoloģijām tolaik nebija nekāda sakara, vismaz dzīvojot savā pagalmā un spēlējoties ar kaimiņbērniem. Pieaugušie runāja, spriedelēja un varbūt arī kaut ko secināja, bet mēs, astoņdesmito gadu bērni, pat nesajutām pāreju no sociālisma kapitālismā. Mēs bijām aizgrābti ar bērnības izdzīvošanu, tāpēc es allaž jūtos slikti, ja manu pagātni mēģina izdzēst, kaunināt vai apzīmogot.