Taču no katras bezizejas ir jāmeklē izeja. Mazo klašu bērni nevar divus gadus pēc kārtas attālināti mācīties lasīt, rakstīt un rēķināt, un lielākajiem nedrīkst sist prāvus robus apgūtā kvalitātē, jo galu galā arī pandēmijas laika pamatskolēni ir tiesīgi iegūt labāko, lai vēlāk izvēlētos ģimnāzijas un augstvērtīgas studijas. Arī profesijas nav iespējams apgūt attālināti. Un attālināti neviens nedejo, neglezno, nepeld un neveido mālā. Bērni mācās skolās, mācās no skolotājiem un vienaudžiem.
Vienaudžu trūkums jau ir atstājis graujošu iespaidu. Bērnu ārsti un bērnu psihiatri skandē trauksmes zvanus par pusaudžu mentālo veselību, jo mazi bērni dzīvo pa mājām, bet paaugoties bērnam vajag vienaudžu sabiedrību. Vajag savējos, draugus, lai strīdētos, priecātos, lai varētu draudzēties, sarunāties, apkampties.