Šajā konfesijā valda nopietna savstarpējā konkurence: mums ir Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā un arī Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas. To vada (kā rakstīts mājaslapā, atbilstoši Endzelīna pareizrakstības kanonam) «archibīskape» Lauma Zuševica. Viņa pati par mācītāju kalpo Milvoku Sv. Trīsvienības draudzē ASV. Taču mums atpazīstamākais šīs baznīcas pārstāvis droši vien ir bijušais LU Teoloģijas fakultātes dekāns Dr.theol. Juris Cālītis, aprūpes centra veidotājs Zvannieku mājās.
Kaut gan LELBĀL galvenokārt rūpējas par bijušo trimdinieku un ekonomisko migrantu dvēselēm, tai jau ir izveidojušās draudzes arī Rīgā, Liepājā. Iespējams, latvju luterāņu «iekšējo trimdinieku» skaits varētu augt. Ir pietiekami daudz ticīgo, kuri nevar pieņemt Jāņa Vanaga vadītās baznīcas arhaiskumu, kas kategoriski atšķiras, piemēram, no Ziemeļvalstu luterisma, tās «dogmatismu» un «reakcionāro virzību».
Runa ir gan par aizliegumu ordinēt sievietes par mācītājām, gan neiecietību pret homoseksuāļiem, gan neseno Jura Rubeņa «raganu prāvu». Vēl pašmāju baznīcai pat tiek pārmesta (man ir aizdomas, ka pamatoti) koķetērija ar katoļiem un pareizticīgajiem — pārņemot no viņu dievkalpojumiem un svētbildēm mācītājiem tīkamas un baznīcēniem atraktīvas, bet Lutera ticībai pilnīgi svešas lietas. Tas viss sen iznīdēja kādreizējo ieceri, ka LELBĀL kļūst par tēvzemē sakņotās baznīcas sastāvdaļu (tā, piemēram, nesen rīkojās krievu emigrācijas pareizticīgie).