«Brīvība – tā ir neatkarība. Brīvība ir stāvoklis, kad nepastāv spaidi un ierobežojumi. Brīvības definīcija apspēlēta arī ANO 1948. gada Cilvēktiesību deklarācijā, kas sevī ietver 30 cilvēktiesības, un katra no tām runā par brīvību. Latvijas Republika ir apņēmusies ievērot visas cilvēktiesības, un Latvijas simtgades priekšvakarā es pat aicinu ieskatīties visos cilvēktiesību punktos, jo tie apliecina, ko pilsoņiem derētu ierakstīt savā apziņā (..)
Cilvēktiesību 1. pants. Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu ir jāizturas brālības garā. Tas arī apraksta brīvību sadarboties.
Mūsdienās, kad runā par brīvību, tā parasti ir neatraujama no demokrātijas, jo vienai vajadzētu nodrošināt otru. Bet dzīvot labā demokrātijā, kas spēj aizstāvēt brīvību, ir grūti, jo tā prasa ikkatra pilsoņa iesaisti savas sabiedrības un demokrātisko vērtību veidošanā vai sargāšanā. Kvalitatīva brīvība un kvalitatīva demokrātija balstās uz kopīgu izpratni par neapstrīdamām vērtībām un to izpausmi.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad apstrīd vērtību pamatus gan ASV, gan atsevišķās Eiropas valstīs. Un, lai gan Baltijas valstis saredz dalību ES un NATO kā būtisku, ir interesanti vērot, ka Igaunija sevi nepārprotami iekļauj ziemeļvalstu kopienā, Lietuva drīzāk tuvojas Višegradas valstīm – Polijai, Čehijai, Ungārijai, bet Latvija allaž nevar izšķirties – vai vēlas būt ziemeļvalsts vai galvenais tilts uz Austrumiem. Katrā no šiem ģeopolitiskajiem vektoriem ir cita brīvības izpratne.