Daudz kas ir mainījies manā interešu lokā, dzīves pieredzē, un daudz ko esmu piedzīvojusi. Rakstot šo, iedomājos par to, cik daudz simpātijas mainījās, kad pildīju daudzās Atmiņu klades. Sākumā pie jautājuma par simpātiju rakstīju iniciāļus vai arī, kā lielākā daļa atbildēs rakstīja, – noslēpums un vēlāk jau ievilka svītru, it kā nav simpātijas. Katrs mēģināja izcelties ar savu asprātību, jo tas bija pamatskolas laiks. Satraucošākais brīdis bija tad, kad draudzene iedeva savu Atmiņu kladi puisim, kurš man ļoti patika, un es jau pirms viņa biju to aizpildījusi. Pie simpātijas biju ierakstījusi viņa iniciāļus un cerēju, ka viņš to pamanīs.
Pēc kāda laika, tieši Ziemassvētku vakarā, piedzīvoju savu Ziemassvētku brīnumu, tikai toreiz, savos 15 gados, tam nenoticēju. Tajā vakarā satiku savu simpātiju pastaigājamies, un viņš jautāja: «Vai vēlies būt mana draudzene?» Es atbildēju: «Vai tas ir joks?» Viņš teica: «Nē!» Es toreiz kaut kā nenoticēju un pateicu nē, atvadījāmies, un devos šo maģisko brīdi pastāstīt draudzenei. Viņa teica, ka esmu palaidusi iespēju garām. Toreiz tam visam nenoticēju, un otra iespēja man nekad netika dota. Dzīves mācība, ko ieguvu kopš tā vakara, – nekad neatsakies no lieliskiem piedāvājumiem, jo otra reize var nepienākt!
Ir pagājuši vairāki gadi, un neko nenožēloju no tā vakara. Mums nebija lemts iepazīt vienam otru tuvāk. Atlika tikai sasveicināties uz ielas vai veikalā. Tagad šis konkrētais vīrietis jau vairākus gadus kopā ar savu ģimeni dzīvo Anglijā. Atceroties šo simpātiju, šobrīd atskaņoju grupas A-Eiropa dziesmu Baltas rozes, jo šo dziesmu pirms daudziem gadiem viņš attēloja Popielā — «tās būtība ir dziedātāju atdarināšana, tāpēc var sarīkot veselu konkursu, kurā izvērtēt labāko» (skaidrojums atrasts internetā). Šī dziesma man asociējas ar viņu.
Iespējams, ka arī tu atceries šādas Atmiņu klades un varbūt kādu esi saglabājis. Tagad, kad ir jāsēž mājās un jābūt piesardzīgākam, ir īstais laiks pameklēt, ieskatīties un pagremdēties savās atmiņās.