Informācijas gūzma ap mums ir milzīga, un mūsos tā krājas, bet patiesi cilvēkstāsti? Cik mēs meklējam to cilvēku domas, kuri līdz kaulam ļaujas dzīvot pēc savas pārliecības?
Vecākā paaudze vienmēr ir teikusi, ka īstums meklējams lauku cilvēkos. Ka var cilvēks darīt vienkāršu darbu, bet viņā ir dzirksts. Un tad mēs vienmēr iztēlojamies, cik viedi ir sievas un vīri ar sirmām galvām, ka viņi, laika ratam griežoties, ir vētījuši graudus no pelavām.
Mēs jau arī sakām, ka dzīves spozme ir tikai pilsētās. Statistika nonāk pretrunā ar piedzīvoto. Un vai vispār skaitļiem ir tik liela nozīme? Ir pagasti un novadi, kuros tieši jauni cilvēki atgriežas, veido ģimenes, dzīvo. Arī šodienas numurā aprakstītā daudzbērnu ģimene un vēl vairākas tādas jau būtībā ir prom no pilsētas. Tuvu Valmierai, bet prom.