Varētu jau it kā nesaspringt, jo pierasts, ka salīdzinājumā ar it kā lēnajiem kaimiņiem Latvijā arī daudz kas cits tiek darīts samudžinātāk, nemākulīgāk, savtīgāk. Tomēr šīs neizlēmības sekas diendienā (īpaši vasarā, pie dabas ejot) ir tik uzskatāmas, ka negribas to tā vienkārši vairs pieciest. Pat tādā latviskā pilsētā kā Valmiera pie daudz apdziedātās upes pastāvīgi jāskata aina, kas «Dziesmu par Valmieru» prasa dungot ar krietni citādu tekstu, teiksim: «Un pāri visam skārdenes pie Gaujas līkumotās!…»
Apnicīgi kaitinošs tukšo alus bundžu un plastmasas pudeļu spīdums ne tikai Vidzemē, bet diemžēl visā Latvijā redzams gandrīz katras pie kādas ūdenstilpes vedošas taciņas galā, katrā visādi citādi tīkamā vietā pie dabas krūts. Arī meklējot meža veltes, biežāk nekā ēdamās sēnes ieraugām tukšas stiprā alus divlitru pudeles. Tā nu citādi skaistajā Latvijā tiek sagandēti daudzi jauki, gleznaini dabas stūrīši. Man nekādi nav arī saprotams, kas notiek tajās galvās, kas vada tik nevarīgās rokas, kuras nespēj pat tukšās bundžas līdzi aiznest un izmest atkritumu urnās.