Tāds tagad būtu viss sausais atlikums liepājnieka prezidentālajām ambīcijām, kas izraisīja/ierosināja līdz tam tīri veiksmīgās, stabilās un pat draudzīgās valdības sadrupšanu. Ja viņš savu iegribu būtu spējis apvaldīt, Latvijā joprojām valdītu «garlaicība un stagnācija».
Rīgas pilī turpinātu mitināties Egils Levits (droši vien mazāk darinot salikteņus, vairāk radot nacionālkonservatīvus latviskuma vēstījumus). Tagadējie ministri – iesildījušies un pirmos punus apārstējuši – vairāk vai mazāk sekmīgi turpinātu rosīties savos lauciņos. Šleseristi joprojām varētu Saeimā saldkaisli lamāt Kariņa «prettautisko režīmu»… Ak, ļaunais likteni (un Pīlēn!), kāpēc gan atņēmi mums šo «stagnāciju»?