Jo no šīs valstspilsētas vadības kaut kas tāds pat «tika gaidīts». Aleksandrs Bartašēvičs ir ilggadējs, jau «krēslā ieaudzis» vietējais ķeizariņš, kurš katrās vēlēšanās agrāk varēja paļauties uz krievvalodīgo rēzekniešu aklu atbalstu un 9. maijā pie vietējā okupekļa publiski noliktiem ziediem.
Bijušais partijas Saskaņa mīlulis droši vien bija nelokāmi pārliecināts, ka Rīgas kungi uz daudz ko viņa sadarītajās blēņās skatīsies «caur pirkstiem», kamēr tiem Rēzeknē uzrādīs ārēju lojalitāti. Ciniski var pat teikt, ka Bartašēviča lielummānija, iecerot spa kūrorta būvi, kļuva par Krievijas agresijas upuri.
Vēl ciniskāk, protams, te būtu pieminēt daudzu politisko «čangaļu» infantilo pārliecību, ka «čuiļu nauda» – vienalga, valsts budžetā vai Briseles fondos – tiem pienākas tāpat vien, par daudzām «Rīgas netaisnībām», kas it kā izciestas no laika gala. Pat jau tad, kad Latgale ietilpa – tagad laikam pareizi jāraksta šādi – Vicebskas guberņā. Taču esmu pietiekami piesardzīgs un neko tādu te jums neesmu teicis.