Piemēram, skatoties mākslas filmu «Titāniks»? – jā! Latviešu filmu «Sprīdītis»? – nē! Latviešu filmu «Dvēseļu putenis»? – Viennozīmīgi acis ir sāļas, tā atbildēja populārā soliste.
Tagad, kad visā progresīvajā pasaulē miljoniem cilvēku atrodas pie televīziju kanāliem, lai ar satrauktu sirdi sekotu līdzi jaunākajām ziņām par prātam neaptveramiem, 21. gadsimtam nepiedodama kara notikumiem Ukrainā, piekritīsiet – bez sašutuma, līdzjūtības un asarām to skatīties nevar. Ja ekrānā redzi, kā patversmē mazs puika, asarām tekot, saka: «Atkal bombardēja!», ja bēgļu straumes kolonnā pamani sievieti ar bērniem pie vienas rokas un ar nelielu pūpola zariņu kā cerību, mīlestības un ticības simbolu otrā rokā, ja redzi ukraiņu civiliedzīvotājus kailām rokām, bet plecu pie pleca drosmīgi dodamies krievu tanka virzienā, tu nevari būt tikai TV baiso reportāžu skatītājs, jo pārdzīvojuma izjūtās, domās un arī savu senču stāstu atmiņās tu esi kopā ar varonīgo ukraiņu tautu.