E. S-A.: Turpat 12 gadus vadot šo centru, varu izvērtēt, kāds konteksts ir mūsu speciālistu darbībai. Te tiek ievietoti bērni, kuriem ir ļoti sarežģīti dzīves apstākļi un nepieciešama kompleksa sociālā rehabilitācija. Statistika liecina, ka ik gadu centrā nonāk ap 300 vardarbībā cietušo bērnu un sieviešu. Pagājušajā gadā piedzīvots lielākais bērnu skaits — 251. Tas nozīmē, ka vardarbības problēma ir ļoti aktuāla. Pie tam šie gadījumi kļūst arvien sarežģītāki, bērni no vardarbības cietuši ilgstoši. Šos sociālos gadījumus risināt kļūst arvien grūtāk, arī juridiski tie ir arvien sarežģītāki, pie tam varmākas juridiski kļūst arvien izglītotāki. Iepriekšējos gados centrā vairāk nonāca bērni, kas nav pieskatīti un pietiekami aprūpēti, pašlaik tās ir sarežģītas un daudzpusīgas vardarbības formas. «Valdardzes» speciālisti ļoti izjūt sabiedrībā esošās tendences. Piemēram, vienā gadā bija pieaudzis seksuāli izmantoto puišu, citā — seksuāli izmantoto mazo bērnu skaits. Arī 2016. gadā pie mums bija ļoti daudz seksuāli izmantoto bērnu, saistībā ar kuriem ierosināti kriminālprocesi.
Pagājušajā gadā strādājām ar seksuālajām vardarbībām pret mazgadīgajiem, kur varmākas bija gan ģimenes locekļi, gan personas ārpus ģimenes. Sabiedrība kļuvusi patoloģiskāka, savu seksualitāti izmēģina uz bērniem.
Kā var konstatēt, ka bērns ir seksuāli izmantots?
E. S.-A.: Pēc uzvedības, kā arī pēc tā, ka šie bērni daudz runā par seksuālām tēmām. Pašlaik diezgan izteikti ir, ka krīzes centrā nonāk bērni, kas izmantojuši citus bērnus. Viņi saka: kad vecaistēvs mani izmantoja, mani neviens neaizstāvēja, un tagad mani neinteresē, ka tam mazajam sāp. Pusaudži izmanto mazākos brāļus, māsas, nu jau pašiem nonākot varmākas lomā. Pie tam šādos gadījumos ir grūti palīdzēt, jo viņiem jāiziet rehabilitācija kā varmākam un tikai tad varam strādāt kā ar upuri.
Kādā no semināriem centos uzburt ainu, ar kādām vardarbībām konkrēta mēneša laikā «Valdardzē» saskārāmies — tas bija darbs ar 11 cietušajiem, kuru vardarbības gadījumos ierosināti kriminālprocesi. Četri bērni jau bija mēģinājuši izdarīt pašnāvību, un, ja mēs neapturētu, viens no viņiem pašnāvību būtu izdarījis «Valdardzē». Ierosināt kriminālprocesu par šādiem noziegumiem nav vienkārši, jo bieži pietrūkst pierādījumu. «Valdardzē» šajā mēnesī nomainījās 51 bērns un uz vietas parasti atrodas 20 — 30 cietušie. No malas pat grūti nojaust, cik smagnējs un emocionāli grūts ir šis darbs. Tāpēc es ļoti cienu savus darbiniekus, kas ar to tiek galā.
Kāds ir pieauguša varmākas portrets? Kas ir šie mūsu sabiedrības locekļi?
D. I.: Ne vienmēr varmāka nāk no nelabvēlīgas ģimenes, ir arī no situētām ģimenēm. Vecums ir dažāds, varmākas var būt gan jauni vīrieši un sievietes, gan vectētiņi un vecmāmiņas.