Konferencei, kas notika Valmieras Gaujas krasta vidusskolā – attīstības centrā, bija dots zīmīgs, arī izaicinošs nosaukums «Speciāls bērns skolā, kas mainās».
Veroties atpakaļskata spogulī, jāsecina, ka speciālās izglītības un skolu tradīcijas Latvijā ir ilgas un pamatīgas. Ja runā tikai par Valmieru, tad par bērniem ar dzirdes traucējumiem šeit rūpe turēta, bērni mācīti un dzīvē vadīti teju 150 gadus, arī Valmieras speciālajai pirmsskolas izglītības iestādei «Bitīte» ir 30 gadus krāta darba pieredze. Kopš 2017. gada Valmieras Vājdzirdīgo bērnu internātvidusskola – attīstības centrs un «Bitīte» darbu turpina zem viena juridiska nosaukuma Valmieras Gaujas krasta vidusskola – attīstības centrs, un līdzīgas pārmaiņas notikušas arī citviet. Vai, mainoties formai, mainās saturs? Kāda ir satura, iespēju un mācību iestāžu vides kvalitāte? Uz jautājumiem, kas tika uzdoti, atbildes tika meklētas konferencē.
«Mums ir svarīgi, kas notiks ar bērnu, kas notiks ar viņa vajadzībām izglītības reformas kontekstā. Mums ir zināšanas, pieredze, un vēlamies būt atvērti, dalīties ar to, ko zinām, ko darām, ko domājam par pārmaiņu procesiem,» konferenci atklājot, teica Valmieras Gaujas krasta vidusskolas – attīstības centra direktore Iveta Kļaviņa un turpināja: «Mēs vēlējāmies mainīt priekšstatu, ka speciālās mācību iestādes ir kā noslēgta sabiedrība.
KATRAM BĒRNAM ir jāļauj uzkāpt viņa Munameģī, un skolotājs var būt labākais palīgs, – sacīja Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētā profesore Mārīte Rozenfelde, uzrunājot speciālistus, kuri ikdienā strādā ar bērniem, kam īpašas vajadzības. Jāņa Līgata foto