«Šoreiz ir dzimenīte, kuru novērtēju kā vēl nekad! Tas nekas, ka apsveikumi virtuāli un nevar tikties. Pats saku – ES ATKAL ESMU ATPAKAĻ!
Eksistenciālas sajūtas, pārdomas par katru dienu šajā gadā. Tik daudz kas laikā no Ziemassvētkiem līdz šim brīdim ir nācis pāri – gan sliktais, gan labais. Vispirms jau nezin kur un nezin kā noķerts tas draņķis. Sākums jau tā nekas, var pajokoties, dzer tējas, drapes un liekas – būs OK. Bet nekā, kad klepojot parādās asinis, tad saproti, ka nekā… – slimnīca. Sākot ar bezcerību, bezspēcību, ar to, ka viss sāk iet ciet skābekļa trūkuma dēļ, labi, ka esi trenēts un vari izturēt. Sākas jau domas, ka nezini, vai no rīta nepamodīsies jau intensīvajā, un tāpēc vakarā palātā sakrāmē mantiņas, lai naktī varbūt neapgrūtinātu personālu.
OJĀRS ALDIŅŠ. Foto no personiskā arhīva