Vecais tilts pār Gauju un stāvais kalns
Tagad grūti iedomāties, kā tas bija trīsdesmitajos gados. Tilts toreiz bija ļoti zems, vidū ar vaļēju pārlaidumu, pa kuru plostnieki stūrēja savus plostus. Tā bija liela māka. Tikko viņi bija tikuši pāri krācītēm un laimīgi, ja plosts joprojām vesels. Gaujas līkumos stūrmanim priekšpusē bija visa atbildība, palīgi ar garām kārtīm skraidīja pa plostu malām, atgrūžoties no krastiem un uzmanot savienojumus. Plostu pludināšanā skatījās visa pilsēta. Noklīdušus atsevišķus baļķēnus pilsētnieki vilka ārā no ūdens un krāva grēdās – ziemā būs malka. Tā bija atļauts darīt, ja baļķēni bija noklīduši no plostiem. Bija neliels pārtraukums, un tad pludināja nestandarta vaļējos baļķēnus – valmierieši tos sauca par štencelēm. Tos nedrīkstēja vilkt ārā, jo tie piederēja Strenču kokzāģētavai. Baļķēni reizumis sastūmās čupās, un tad upē izveidojās plašs sastrēgums.
PANORĀMA. Valmiera starpkaru laikā. Foto no Valmieras muzeja krājuma