Cik ilgs jau ir tavs skolotāja stāžs?
No 1995. gada.
Un uzreiz biji direktors?
Jā. Paralēli studijām, strādājot Rīgā, Sorosa fondā, tā uzaudzēju pašapziņu, ka likās – nu, kas tad te ir, pilnīgi nieki. Tobrīd situācija veidojās tāda: biju nesen apprecējies, sievai vecāki no Matīšu puses, un tieši tajā laikā Matīšos leģendārā direktore Austra Rušķe skolu vadīja pēdējo gadu. Skolā strādājis nebiju ne dienu, vien tik daudz, cik pedagoģiskajā praksē Rīgas 6. vidusskolā. Šodien es noteikti tā nedarītu, bet toreiz jaunības maksimālismā piekritu un tikai ar katru gadu apjautu, cik patiesībā tā ir liela atbildība, jo jāatbild par visu – sākot no jumta līdz kurtuvei pagrabstāvā, nemaz nerunājot par to, kas bērniem mācāms. Tā bija tāda laba dzīves pieredze. Tad 2001. gadā Uldis Ābeltiņš mani uzaicināja uz Pārgauju, kur kopš tā brīža joprojām esmu.
Taču sākotnēji tu izmācījies par kordiriģentu…
Valsts eksāmens man bija ļoti dižs, varu lepoties, ka man bija jādiriģē gan skaista klasika – Rīga dimd!, Gaismas pils, gan koris Lido doma zelta spārniem no Verdi operas Nebukadnecars — likās, ka skaistāk nevar būt. Bet pēc Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas absolvēšanas man bija divas izvēles – vai nu mūzika, vai kaut kas ar rakstīšanu saistīts, un tad es sapratu, ka mūzikā jābūt ļoti lielam talantam, dabas dāvanām jāpiemīt vairāk, nekā man ir, jo manā gadījumā bija vairāk patikšanas un darba, mazāk talanta. Tā es iestājos žurnālistos, bet diriģenta diploms man nekādā ziņā nav traucējis, gluži otrādi – bieži vien palīdzējis: stājoties otrreiz augstskolā, lai mācītos par juristu, erudīcijas testā bija diezgan daudz jautājumu par mūziku — bija jāzina Eiropas Savienības himnas autors, kā arī vairāki jautājumi bija saistīti ar tautas dziesmām.
Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktora vietnieks mācību darbā MĀRIS BUŠMANIS. Jāņa Līgata foto