No viņas atveidotajiem tēliem acis grūti nolaist, viņu ikdienas skrējienā starp māju un darbu, starp ģimeni, trim bērniem, diviem suņiem un rūpēm par pusi dzīvās pasaules nav iespējams apturēt. Viņa dzirkstī un turpina degt. Beidzot saņēmusi Latvijas teātru gada LABĀKĀS AKTRISES balvu, bet savā teātrī viņa jau divus gadu desmitus ir pašu Māra, savējā.
Kā tev tagad klājas?
Darbs, darbs, darbs. Jā, redz, cik interesanti, ka uzreiz domāju par darbu. Nesanāk uzreiz teikt, kā jauns gads sācies Mārai, bet uzreiz prātā teātris. Taču tas ir normāli, jo mums ir finiša taisne «Sprīdītim» (ar Māru runājamies janvāra vidū. Aizvadītajā piektdienā R. Suhanova iestudētais «Sprīdītis» piedzīvoja pirmizrādi – I.K.)
Kura no mātēm tu būsi?
Pamāte.
Nopietni? Ui, man likās, Vēja vai Meža…
Man ļoti patīk, ka Reinis bieži iedala lomas pretēji gaidītajam. Piemēram, Inese Ramute ir vecmāmiņa. Inese ir ātra, kustīga dzīvē, nekad viņa nav tā, kas vaimanās, bet Reinis iedod spēlēt vecmāmiņu. Tā tās lomas mūs izaicina.
Kā tu topi par Pamāti?
Es ļauju sev uzvilkties (smejas). Es ļauju nākt laukā asumiem. Vakar manam sunim, mūsu Draudziņam trāpīja, jo viņš nekāpa mašīnā, es sakliedzu: «Ak tu tā, un tu man ēst prasīsi!?» Un sapratu – der, jā, šī ir tā pareizā intonācija, jā, kas vēl?… Suns aizmugurējā beņķī tāds sarāvies skatījās (smejas).
MĀRA MENNIKA. Matīsa Markovska foto