
Jauni un laimīgi
Togad gredzenus mijuši tik daudzi jaunieši no toreizējās Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas, ka lielākā daļa no pērn decembrī sveiktajiem Zelta pāriem izrādījušies viena uzņēmuma veterāni. Bet kāds sākums bijis Dzintrai un Vilim?
Vilis saka: šķiedrā sācis strādāt tūlīt pēc dienesta armijā, un rūpnīca viņam bijusi vienīgā darba vieta vairāk nekā četrdesmit gadus — kad komplektēta brigāde jaunajam ceham, aizsūtīts uz kursiem Polockā un sācis strādāt par meistara palīgu ceturtajā cehā.Turpat rūpnīcā abi saskatījušies. Sabiedriski rosīgais Vilis darbojies arodbiedrībā, un nez kā vienmēr arodkomitejai vajadzējis tieši Dzintras palīdzību — viņai labs rokraksts! Šķelmīgo zemgalieti Vilis bildinājis, kad licies, ka nu jau trakie puiša gadi izbaudīti, jāmet kauliņi kopā… Pats nosmej: vispār esmu no čangaļiem, arī poļi senčos, bet tā sanāca, ka četrdesmit devītajā gadā izkāpām no vilciena Valmierā; par manu latviešu izrunu bērnībā vēl smējās pagalmā un skolā…
Dzintra, kuplas ģimenes atvase, ir no Auces puses. Tāpat kā daudzas jaunas meitenes no visas Latvijas, uz Valmieru viņa 60. gadu vidū atbraukusi mācīties toreizējā 36. profesionāli tehniskajā skolā un pēc tam rūpnīcā nostrādājusi par audēju gandrīz trīsdesmit gadus.
TĀ MIJĀM GREDZENUS. 1967. gada Jāņos Valmierā. Foto no ģimenes arhīva