JURIS JAKOVINS: Ir jāstrādā un jāstrādā, bet nevajag pārtrakoties. Pietiek, ja katru dienu izdari vienu labu darbiņu, un gadā sanāk 365 baigi foršie darbiņi. Vai tad ar to nepietiek? 365 labi darbi… Tas taču ir daudz. Anta Lūsas foto
Ar vīriešiem taču drīkst runāt par vecumu, 55 gadi — daudz vai maz?
Tāds pilnbrieds. Plāni ir baigi lielie. Man jauns doktorāts ir jāuzceļ, jo Stacijas ielā ir par maz rūmes. Es tā ceru, ja šogad sākšu, tad varbūt nākamajā gadā beigšu. Netālu no pašreizējā doktorāta zemi nomāju ar celtniecības atļauju, projektu ilgi zīmēja, bet tagad jau būs. Gads, divi, un gatavs.
Vajag jaunu doktorātu, jo esat vienīgais ģimenes ārsts valstī, pie kura reģistrējušies 5000 pacientu?
Jā, arī. Lai strādātu, būtu pilna noslodze, vajag piecus kabinetus, trīs ikdienas darbam, vienu bērniem, vienu akūtajām lietām. Tas ir minimums.
Par to pacientu skaitu. Dzirdēts, ka 2000 jau ir daudz, bet jums divtik un viss kārtībā?
Tas ir vienkārši. Ārzemēs neviens no kolēģiem, neviens ģimenes ārsts mazāk par 100 slimniekiem dienā nepieņem. Tas nav nekas pārmērīgs, ja visu neliek uz ārsta pleciem. Ārzemēs ļoti daudz darba izdara daktera palīgi. Man arī ir piecas māsiņas.
Valsts taču tādu skaitu nealgo.
Es algoju pats. Un ļoti labi mums veicas, jo pacienti jau ir drusku jāpadala. Vienai daļai vajag nosūtījumu uz analīzēm, uz Rīgu, lai izmeklētos, bērnam izziņu skolai. Ja māmiņas dēļ tās spravkas, ka bērns trīs dienas nav bijis skolā, sēž rindā pie manis, tad gan ir baigais sastrēgums. Dokumentu, nosūtījumu sarakstīšanas ir māsiņu darbs. Es ieskatos, kas noticis, parakstu, un bum, bum, bum, viss ir pa vietām. Starp citu, kad runāju ar ārzemju kolēģiem, tur māsiņai slimnieks izstāsta pat savas sūdzības, viņa tās saraksta uz lapas, atnes uz daktera galda un ārstam ar slimnieku ir īsāka runāšana. Ja visu tā rūpīgi sakārto, tad dienā var pieņemt 150 cilvēkus, nav problēmu.
Bet pacients taču grib ar ārstu izrunāties: kā jūtas šodien, kas sāpējis vakar…
Kamēr viņš stāsta, es varu izmērīt spiedienu, paskatīt, kas tajā kājā sāp, kas plecā, var pačamdīt vēderu, paspaidīt muguru. Cilvēks runā, tu darbojies un saproti, kas tur īsti par vainu.
Te saklausāms ārstu melnais humors?
Nemaz. Kāda tad ir tā patiesība? Pārsvarā taču pie ģimenes ārsta nāk cilvēki ar vecajām vainām, vajag zālītes, receptes. Ja kaut kas jauns, ja jauns pacients, tad vairāk jāiedziļinās, protams. Uz to jau mūsu medicīnas sistēma gāja: ģimenes ārstam savi pacienti jāzina. Ja pareizi noregulē ārstēšanu, tad ģimenes ārstam ir ļoti maz darba. Ar lielāko daļu pacientu taču problēmas ir pārrunātas. Ja deformējas ceļgali, tad sāpēs visu mūžu. Ko darīt? Jāoperē vai jāciešas. To ceļu cenšamies izvēlēties. Pašlaik ir vīrusu sezona, regulāri būs, kam iesnas, klepus, apsaldējies, sāp auss. Uzklausi pacientu. Viņam jāārstējas. Tādu pacientu, ar kuriem jānodarbojas pavisam nopietni, arī mājas vizītes, nu, varbūt 20, 30 dienā.
Dzīvā rinda, telefona zvani, durvis ver otrs un trešais. Es teiktu, ka milzīgs stress.
Ja esi tik ilgi nostrādājis, ir zināma pieredze, un es esmu strādājis velns kur: nodaļās, ātrajā palīdzībā, slimnīcās, mācījies psihoterapiju, tad sakrājas tās zināšanas, redzējums. Ir tas brīdis un laiks, kad visu to vari likt laukā.