Ārsts EGĪLS FREIMANIS nav bijušais, viņš joprojām ir savējais starp savējiem. Drīz būs 40 gadi, kas nostrādāti Valmieras slimnīcā. Dakteris dzimis, audzis, skolojies un dzīvo mūsu pilsētā. «Valmierā esmu līdz kaula smadzenēm,» teica pieredzējušais traumatologs. Taču šī saruna ne tikai par medicīnu un ārsta darbu, bet mazliet arī par skeletiem. Par pašu dzīvi.
Atzināties, ka lielāko daļu darba mūža esat strādājis divas un vairāk slodzes, bet tagad saskaitāt dežūru stundas un sakāt, ka pietiek?
1985. gadā slimnīcā sāku strādāt kā māsa, man bija māsu prakse. 1987. gadā pabeidzu institūtu, sākumā strādāju kā ātrās palīdzības ārsts, tad nāca traumatologu specializācijas kursi. Biju traumatologs poliklīnikā, uzņemšanā, tad darbs nodaļā, arī uroloģijas nodaļā, jo tur bija bērnu gultas. Man kādreiz ambulatorajā pieņemšanā bija 70 pacienti… Cik tagad? Bija jāraksta zilās lapas, kartītes, un bija tā, ka prom no darba gāju, kad ārdurvis bija slēgtas.
DZĪVES VĒRTĪBA ir tieši tas, ko varam atstāt aiz sevis – mūsu bērni. Tāpēc svarīgi ir dzīvot mīlestībā. Vislabāk beznosacījumu mīlestībā. Traumatologs Egīls Freimanis šajā rudenī pie savas vienīgās darba vietas. Ārijas Romanovskas foto