Tātad: tautai raksturīgie vārdi, nevis no cittautu seriāliem sagrābstītie. Un katrā mēnesī ir latviešiem īpašie vārdi, jūnijā tādi ir Līga un Jānis.
Katrai tautai raksturīga arī cilvēku uzrunāšana. Tie, kuriem gadi 50 un vairāk, taču atceras, kā viņus dažkārt uzrunāja cittautieši. Ne pazemojot, varbūt pat otrādi –– ar cieņu: kā viņiem pieņemts. Un tā, piemērojoties, taču darīja arī gļēvi latvietīši, latviešus uzrunājot. Tāpēc, ja tēvs Jānis, dēli –– Janoviči, meitas –– Janovnas. Un kas var būt baisāks par Ligu Janovnu, par Jani (vai Janu) Janoviču!
Varbūt laimējies, nezinu, bet neatceros, ka būtu uzrunāts tēva vārdā. (Varbūt to nezināja, tādas cieņas nebija?) Par biedru gan, protams. Un daudziem latviešiem tas radīja valodnieciskas grūtības: biedrs Briedis. Bet cittautieši visbiežāk uzvārdu par vienu zilbi pagarināja: Bri-e-dis. (Jā, neesmu arī pat opi vai popi saukts, visiem četriem mazbērniem: Briedis.) Varbūt pat biežāk nekā uzvārdā esmu uzrunāts vārdā. Patīkami.