Kad mainījām ģimenes dzīvesvietu, nonācu Valmieras pusē, Rencēnu pagastā, kur kā neapstādināmi piedzīvojumu meklētāji un izaicinājumu pārvarētāji kopā ar mūsu četriem bērniem uzsākām dzīvi laukos, bijušajā Lizdēnu valdorfskolā. Sakritība — te ir arī manas dzimtas vieta. Šeit satikušies mani vecvecāki no tēva puses, un, cik vien atceros bērnību, lielākā daļa vasaras brīvlaiku pavadīti manas tantes lauku saimniecībā Ērģemes pusē. Valmierā man ir daudz radu. Es jūtos ļoti piederīga šai Latvijas daļai.
Tā, pēc 18 dzīves gadiem Rīgā, mācībām skolā, arī mūzikas skolā, mākslas skolā un arī daudz sportojot, studēt aizbraucu uz Tallinu, kas tajā laikā likās kā piedzīvojums. Toreiz īpaši daudz cilvēku neizvēlējās studēt ārpus mūsu valsts. Pēc trīsarpus gadu studijām Tallinā devos uz Ameriku, kur studēju, strādāju, kopumā tur nodzīvoju piecus gadus. Ļoti aktīvi iesaistījos latviešu kopienā.
Pēc piecu gadu studijām, profesionāla darba un brīvprātīgā darba ASV atgriezos Latvijā. Tad, var teikt, uzsāku karjeru – strādāju par auditori firmā Delotte&Touche, vadīju jauniešu apmaiņas organizāciju AFS Latvija un palīdzēju vīram viņa uzņēmējdarbībā.
Paralēli auga mūsu ģimene, un līdz ar to mainījās dzīves redzējums, vērtības, mērķi. Kad bērni uzsāka bērnudārza un skolas gaitas, ļoti spēcīgi pievērsos alternatīvajai pedagoģijai. Tā rezultātā gan uzsāku studēt pedagoģiju, gan arī divus gadus strādāju Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. Tad mūsu ģimenei pavērās iespēja pārcelties uz šo pusi. Lauku būtība, kā arī dzīve pie dabas, kad augu, ir izveidojušas manī vēlmi būt pie dabas. Arī domājot par bērniem un dzīves kvalitāti, — manuprāt, tā ir daudz augstāka laukos, īpaši bērnībā.
Valmieras novada fonda vadītāja PATRICIJA SILIŅA. Ārijas Romanovskas foto