Tu nāc no mūspusē slavenas dzimtas. Par tava vectēva brāli Jāzepu Ozoliņu, viņa veikumu Latvijas labā pat izdota grāmata Virsdzīve. Vai esi to lasījis?
Jā, tas bija pirms kādiem gadiem divdesmit.
Kādas atziņas no Virsdzīves, tavuprāt, esi paņēmis savai dzīvei?
Man atmiņā palikuši, sauksim tos tā, piedzīvojumi, kas bija manam radagabalam. Tā atziņa, ko es no Virsdzīves paņēmu, ir viņa radošums vai iztēle, tā viņa pieeja dzīvei. Tur nav viss taisnos leņķos spiests, dzīve var būt interesanta, it sevišķi, ja tu pats to padari interesantu.
Bērnībā gan jau ar rotaļu mašīnītēm spēlējies, taču diez vai sapņoji par to tirgošanu un remontu. Toties vairākus gadus tā nopietni pasēdēji sedlos BMX velosipēdam. Ar ko tev atmiņā palicis tas laiks?
BMX laiks man sanāca seši vai septiņi gadi. Kad biju maziņš, tur viss bija ļoti vienkārši: ripini tik pa kalniņu lejā, šūpini tikai, un viss ir kārtībā. Kad sākās agrie pusaudža gadi, tad jau bija liels ātrums, lēcieni pāri lielām pumpām.
ULDIS OZOLIŅŠ. Uzņēmējs ar čuju, ņuhu un poņu. Ārijas Romanovskas foto