Tas bija ārkārtīgi smags laikposms, un joprojām nav pilnībā atspēkoti apvainojumi un nievas, kas bira pār mākslinieku galvām. Tajā laikā ideoloģija mākslu padarīja par politiskās komunikācijas un propagandas līdzekli. Savu nacionālo uzskatu dēļ mākslinieks bija iemantojis institūtā ietekmīgo no Krievijas atbraukušo latviešu nelabvēlību. Kārli Baltgaili no visām pusēm ieskāva cilvēki, kas nekompetenti ieteica, kā nepieciešams mācīt studentus un gleznot. Viņi nolēma izrēķināties ar Kārli Baltgaili, apsūdzot viņu par nacionālismu un cieņas neizrādīšanu padomju varai. Šādi bija iespējams māksliniekam sarūpēt liekas klapatas, panākt sarūgtinājumu, nokausēt viņu darbā un visbeidzot — apklusināt. Proti — ja tu nerunā vai neglezno mums pa prātam, mēs tevi novāksim. Pie vajāšanas ķērušies no Krievijas atbraukušie mazizglītotie un aprobežotie Siliņš un Loze. Savās atmiņās mākslinieks raksta: “1950.gadā pienāca Staļina tīrīšanas laiks. Kas vēl nebija izpostīts, to izpostīja, kurš aizdomīgs vēl bija palicis kaut kādā darbā, to steidzās padzīt, ja ne vēl sliktāk. Es biju pirmās rindās nevēlamo sarakstos. Galvenais, ko man pārmeta, ka neesmu savā laikā pārgājis sarkanajā armijā, bet Vladivostokā ar Imantas pulku iestājies baltgvardu daļā, kas atradās zem sabiedroto, franču virspavēlniecības. Par velti skaidroju, ka iestājos franču armijā, kā man pārmeta, nevis lai turpinātu karu, bet lai drīzāk nokļūtu savā dzimtenē, jo brāļu karā Krievijā es tiešām nevēlējos piedalīties.” (Atmiņas no CVVM)
AUGŠĀMCELŠANĀS.