
Toms un pilsēta
Esi valmierietis?
Jā, dzimis, audzis un skolojies šeit. Pašlaik gan dzīvoju Dikļos un strādāju Kocēnos, bet sirdī man vienmēr ir un būs Valmiera.
Mana bērnības vieta ir Vecpuišu parks, mācījos Valmieras Pārgaujas sākumskolā, tad ģimnāzijā, mamma ir sākumklašu skolotāja.
Valmiera joprojām mīļa?
Protams, bet man ir tādas duālas jūtas. Tā ir vieta, kur saņemam pakalpojumus, apmeklējam veikalus, iestādes, tomēr dzīve pilsētā, kur tik daudz automašīnu, ir gana saspringta un vismaz man nedaudz pietrūkst tā aspekta pilsēta cilvēkiem. Vilina daba un lauki, varbūt arī tāpēc, ka bērnībā daudz laika pavadīju Raunā pie vecvecākiem, viņi daudz kur brauca, ņēma mani līdzi, arī radi dzīvo tālu Latgalē. Saka, Rīga par lielu dzīvošanai, bet man tāda mazliet šķiet arī Valmiera, īpaši tā satiksmes burzma nedēļas nogalēs, kad viss notiek, viss mutuļo.
Kas tevi tolaik interesēja? Vai tie paši hobiji arī tagad?
Ceļot, braukt… Pēc 9. klases izlēmu mācīties nevis vidusskolā, bet Priekuļu tehnikumā, tādā interesantā specialitātē kā ekotūrisms, varbūt pat īsti neapjaušot, kas tas ir. Tad arī sapratu, ka mani tūrisms interesē, ļoti patīk.
Tautas dejas kopš bērnības dejoju, tikai šogad pirmo gadu ne, jo bija darbi un jāizstrādā maģistrs. Sākumā bija Pārgaujas sākumskolas kolektīvā Sienāzītis, tad Liesmiņa, turpināju Priekuļos Virpulī un Brenguļu Dzietos. Vienmēr patikusi kustība, mājās nevaru nosēdēt, meklēju iespējas. Brīvprātīgais darbs, projekts Pēdas, vides aktivitātes — tas bijis mans. Un riteņi, protams, velobraukšana.
TOMS TREIMANIS vada velo braucienu «Zaļo dzelzceļu» konferences laikā 2019. gada septembrī Dikļos. Foto no personiskā arhīva