Vai Valmiera ir labs sākums?
Viss sākas ģimenē. Abi vecāki, skolotāji, vienkārši visu ļāva apgūt pašai, sniedzot palīdzīgu roku un vārdu, kad nepieciešams, bet neapspiežot tik svarīgo bērna zinātkāri.
Ģimenes ieliktajām vērtībām blakus nestāv nekas! Lai cik labi būtu pasniedzēji, vecāku nesavtīgā mīlestība un rūpes ir patiesībā vienīgais, kas var palīdzēt virzībai pasaulē.
Kādas ir atmiņas par skolas laiku?
Valmieras Valsts ģimnāzijā spilgtāk atmiņā palikuši starpbrīži, ekskursijas, vēlāk pirmās diskotēkas. Valmierā gan mācījos tikai sākumskolā un pamatskolā. Pirmā klase manā laikā bija ģimnāzijas galvenajā ēkā. Pirmajā latviešu valodas stundā bija burti jāzīmē, nevis jāraksta. Man visi šķita glīti, bet nez kamdēļ skolotāja mani laboja, lika rakstīt vēlreiz un vēlreiz… To atceros ar smaidu, bet tobrīd bija lielā spīts — manās acīs skolotājam ne vienmēr bija taisnība.
Ko iemācīja skola, vai tas bija pietiekami labs pamats tālākajam?
Esmu iemācījusies mācīties. Tas arī ir īstais skolas uzdevums: parādīt, kā iespējams pilnveidot sevi, radīt interesi par lietām pasaulē, par notikumiem apkārt, par sevis apzināšanos… Kas gan ir skolas 12 gadi, augstskolas 4 gadi pret visu turpmāko dzīvi… Tik daudz kā dzīvē ir svarīga! Ir svarīgi apzināties, ka iemācītais nav domāts tikai palikšanai skolas sienās..
Ceru, ka mana mācīšanās tikai uzņems ātrumu. Maģistra grāds jau kabatā, palikuši pēdējie soļi solista diploma iegūšanai Dānijas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā.. Bet papīri ir formalitāte. Svarīgi, ko mēs ar zināšanām darām, kā tās lietojam. Mācīšanās ir dziļi individuāls process dzīves garumā. Ceru, ka nepienāks brīdis, kad gribēšu teikt tagad es zinu visu.
Atceraties skolotājus?
Milzu paldies Maijai Ozolai, manai vijoļspēles skolotājai Valmieras Mūzikas skolā. Tā sevis atdeve mūzikai, pacietība, enerģija, neatlaidība, kuru viņa izstaroja, katras stundas darbs, visas neskaitāmās papildstundas — domāju, ka bez viņas palīdzības diez vai spēlētu vijoli! Un arī mīlestība, ko saņēmu no viņas, gluži kā otrā mamma — atceros sevi raudam ik pārstundas, jo ne jau viss izdevās uzreiz. Un visā tajā emociju plūdā viņa vienmēr bija atbalsts, stundās ietērpa mūziku vārdos, meklēja salīdzinājumus, atrodot īstos vārdus, kuri man lika saprast, kā jāspēlē.
Jau toreiz zinājāt, ko gribat darīt?
Vairāk gan bija skaidrs, ko negribu — ne matemātiku, ne ķīmiju. Ģimnāzijā drīz vien sapratu, ka tas nebūs man. Stundas kopā ar 27 klases biedriem tomēr nebija tik saistošas kā individuālās vijoles stundas mūzikas skolā. Tāpēc šajā vidusskolas gadā gāja visādi… Domāju, bijušie klases audzinātāji atzīs, ka nebiju vieglākā audzēkne. Man nebija lielas vēlmes izpildīt skolas prasības, lai dabūtu labu atzīmi vai nokārtotu eksāmenu.
Tagad saprotu, ka skolu sistēma, kas domāta visiem, nederēja man. Man gribējās ļaut vaļu fantāzijai, domas peldēja un meklēja patvērumu mūzikā, nevis algoritmos. Un mūzikas skola tam bija ideāla pasaule. Mācību stundas lielākoties bija individuālas un attīstīja manas individuālās spējas. Bija nepieciešams nepārtraukti būt kontaktā ar savu iekšējo pasauli, pilnveidot varēšanu un cīnīties ar nevarēšanu, radīt vēl ko nebijušu, no jauna atklāt skaņas. Un, jo vairāk spēlēju, jo vairāk redzēju, cik vēl daudz ir iespējams atklāt.